Par skolu

Kas ir militārā tuvcīņa?
Ar ko militārā tuvcīņa atšķiras no dažādām Austrumu cīņu sistēmām?
Galvenā atšķirība ir tā, ka militārā tuvcīņa nav sports. Mēs netrenējamies sacensībām, neskaitām punktus. Kaujas laukā punkts ir tikai viens. Tādēļ svarīgi, lai to pieliktu Tu nevis Tavs pretinieks. Militārās tuvcīņas nodarbību laikā netiek izmantoti mīkstie paklāji, aizsargekipējums. Militārās tuvcīņas mērķis ir iemācīt cīnītāju izdzīvot jebkurā situācijā, uzvarēt ar jebkuriem pieejamiem līdzekļiem, būt gatavam cīnīties pret fizisku pārspēku, cīnīties neērtās vietās, nepiemērotā apģērbā un situācijā.
Kā radusies militārā tuvcīņa?
Militārā tuvcīņa ir izveidojusies apvienojot Krievijas speciālo spēku apmācības programmu – Kadočņikova sistēmu ar nopietniem sparinga treniņiem un sitienu tehniku. Lauzieni, darbs ar ieročiem, kritienu un kūleņu tehnika ir Kadočņikova sistēmas elementi, savukārt sparinga teorija un prakse, kā arī sitienu tehnika ir Egila Helmaņa pienesums, kas piešķir būtisku efektivitātes un praktiskuma piedevu.
Militārās tuvcīņas nosaukums ir izvēlēts, respektējot sistēmas mērķi – militārpersonu apmācību. Tas, protams, nenozīmē, ka ar militāro tuvcīņu nedrīkst nodarboties civilpersonas.
Toties tas nozīmē, ka nodarbību apmeklētājam ir jābūt gatavam pakļauties nodarbību disciplīnai un pašdisciplīnai, pieņemt aktīva cīnītāja skatījumu uz pasauli, respektēt latviešu militāro vēsturi un tradīcijas.
Kas ir tuvcīņa?
Kā jau izsaka pats vārds, tā ir cīņa tuvumā. Kas ir cīņa? Kāpēc tā notiek? Tie ir būtiski jautājumi, kuri noteikti ir jāizprot. Vispirms par cīņas filozofisko pamatu.
Mēs dzīvojam saplosītā un nekārtīgā sabiedrībā. Īpaši tas attiecināms uz pilsētām. Tā kā cilvēku vairākums sirgst ar materiālismu un egoismu, nereti intereses saduras. Tās bieži ir vēlmes, nevis patiesas intereses, taču šoreiz tas nav no svara. Tāpat bieži uzkrātās negācijas tiek izlādētas caur vardarbību. Ikdienā visu to mēs redzam kā piekaušanu (ar vai bez laupīšanas) vai izvarošanu.
Ja pieņem, ka Tu esi veselīgi domājošs, normāls cilvēks, tad sadursme var rasties tikai kāda cita slimīgās apziņas dēļ. Tas nozīmē, ka šie radījumi, kas grasās Tev uzbrukt, lai ievainotu utt., ir traucēklis Tavā ceļā (piem., uz mājām). Tas ir šķērslis. Bet šķēršļi ir nevis jāienīst, bet gan jāpārvar, un, domājot par citiem cilvēkiem, jāaizvāc no ceļa (lai arī citiem kājas neķertos). Es uzsveru: nav jāienīst, līdzīgi, kā Tu neienīsti ceļā nomestu sprunguli vai akmeni, aiz kura esi aizķēries, līdzīgi, kā Tu neienīsti putekļus uz skapjaugšas – Tu tos vienkārši noslauki. Vēl vairāk, pēcāk vari justies gandarīts par iztīrīto māju! Lūk, tas ir apziņas stāvoklis, kas vēlams cīņas laikā.
Pati cīņa ir divu pušu vēlme ar fizisku spēku iespaidot otru sev vēlamā virzienā. Cīņa ir māksla, līdzīgi kā tēlnieka prasme no akmens izkalt sev vēlamu tēlu. Cīņas māksla ir prasme pakļaut pretinieku savai gribai un vadīt to sev vēlamā virzienā.
Lai spētu kontrolēt citus, vispirms ir jāiemācās kontrolēt sevi. Cīņā uzvar tas, kurš vislabāk spēj tikt galā ar savām bailēm, uztraukumu, spēj koncentrēties un izdarīt precīzākas kustības.
Kā redzams, ļoti daudz nosaka Tava iekšējā stabilitāte, tikai otrajā vietā Tavas fiziskās dotības, bez kurām, protams, neiztikt.